Maijā gaidāma Olriha Krūmiņa gleznu izstāde

Olrihs Krūmiņš

08.06.1924.–06.03.1989.

Skats uz pasauli mainās, kad pēc tumšas nakts vai pelēkas dienas tajā iespīd saule. Mūsu novadnieks mākslinieks Olrihs Krūmiņš ar savām gleznām to centies pierādīt un parādīt, gleznojot uz melna audekla. Šī izstāde Lielstraupes pilī ir satikšanās ar gleznotāja darbiem – vieniem ar jaunatklāsmes valdzinājumu, citiem ar atkalredzēšanās prieku.

Olrihs Krūmiņš mācījies zīmēt pie Kārļa Celmiņa Jelgavā, kā divdesmitgadīgs jauneklis Otrā pasaules kara noslēgumā nonācis Itālijā, Mantujā, kur pelnīja iztiku, apgleznojot zīdu. Apguva glezniecību no mākslas skolas pasniedzēja Džovanni Minuti un ceļojumiem un mākslas dzīves vērojumiem dažādās Itālijas pilsētās. Un tieši pie kāda meistara Venēcijā Olrihs ieraudzīja gleznojumus eļļā uz kafijbrūna gruntējuma, kas vēlāk kļuva par viņa ceļa vadmotīvu. Savā mākslinieka mūžā viņš vēlējās pierādīt – vispirms sev – ka var uz melna pamata sekmīgi gleznot ar eļļas krāsām. Nonākt pie gleznojuma, kas viņu apmierinātu, gan prasīja tūkstoš mēģinājumu un domāšanas veida maiņu: “Šodien glezna ir trīs stundu darbs plus 40 darba gadi.”

1969. gadā Olrihs sāka dzīvot Daibes Vaičakās, Cēsu novadā. Viņš turējās pie pārliecības, ka ainava jāglezno dabā, klejojot pa laukiem, kur esi pakļauts laika pārmaiņām. Par gaidāmo izstādi Lielstraupes pilī esam pateicīgi tagadējiem Vaičaku saimniekiem Aniņu ģimenei, kuri ar milzu cieņu saglabā Olriha veikumu, kas iekļauj gan viņa radošā pilnbrieda laika ainavas, dabā augošu ziedu gleznojumus un klusās dabas, gan dažus brīnumainā kārtā nesadedzinātus akvareliskus retumus no agrīnā glezniecības posma.

Iecerēts, ka izstāde sāks dzīvi pilī 2026. gada maijā un paliks te vismaz līdz 2026. gada beigām.

Olriha Krūmiņa atmiņas un pārdomas

Tā nu ir sanācis, ka šodien es rakstu – kaut gan ar rakstīšanu nekad neesmu nodarbojies. Droši vien sarakstīšu daudz lieka, varbūt nepratīšu pilnībā izteikt savu domu – bet centīšos.

Dienas iet, un cilvēks nekad nevar zināt, cik to viņam atlicis. Gribu pastāstīt, ja kādam tas interesē, – kāpēc esmu tāds, kāds esmu. Kā cilvēks var ziedot vienai trakai idejai mūžu – negūstot sev nekādu taustāmu labumu? Tūkstošreiz šaubīties un tūkstošām reižu atkal pie tās atgriezties un meklēt, meklēt tai atrisinājumu un piepildijumu. Esmu piedzīvojis daudz izmisuma brīžus, kad likās – tas viss ir bezjēdzīgi, bet atkal, kad reizēm izdevās uztaustīt celiņu, kas ved tuvāk idejas piepildījumam, jutu lielu gandarījumu – radu spēku iet tālāk. Bet izrādās tas bija ļoti garš ceļš, jo nebija neviena, kam varētu to pajautāt. Tagad es zinu, kādēļ man bija jāiet tik sarežģīti apkārtceļi. Ar vecu un tradicionālu domāšanu biju ķēries pie jauna un netradicionāla darba. Varbūt cits manā vietā to būtu ātrāk aptvēris, bet man tas prasīja gadus. Piederu pie tiem “neticīgajiem Tomiem” – kam vajag pašam ar savu galvu visu aptvert un tad vēl, kā saka, “aptaustīt” – tad ticu, un mana ticība kļūst nešaubīga.

Dabīgi cilvēks prasīs – kas tad tur traks ir bijis, ka tik garš ievads bija vajadzīgs. Principā jau nekas sevišķs. Biju nodomājis gleznot ar eļļas krāsām ainavas uz melni gruntēta pamata, bet noteikti gleznot tā, lai tās nebūtu “dekoratīvas” un nedabīgi “efektīgas”. Uz melna pamata efektu var viegli dabūt. Es gribēju panākt dzīvās – nesadomātās un daudzveidīgās – dabas noskaņas tiešumu, krāsainā mirkļa neatkārtojamību un piesaistīt to laikam un audeklam. Laiks rit tik mūžīgi, ka viss momentā kļūst par pagātni, kam mēs pieskaramies. Bet es gribēju un gribu šo mirkli piesaistīt, lai tas arī rītdien būtu pie manis. Un tas ir velnišķīgi grūti.

Vēl es eju, meklēju – esmu ceļā, bet jau jūtu, kā to var izdarīt, – un tur var palīdzēt melnais gruntējums. Tas ir kā lakmusa papīrs, kas nemelo. Uz melnā nedrīkst kļūdīties, šaubīties – gleznojot uz tā, jāparāda sevi bez kādiem izskaistinājumiem. Kāds esi, ko jūti. Uz melnā nevar noslēpties, izlikties. Gleznojot uz balta pamata ar eļļu – var “muļļāt” un “labot” līdz apnikumam, bet tas vairs nebūs “dzīvais” tagadnes mirklis. Protams, tās ir tikai manas personīgās domas un pārliecība. Katrs cilvēks, patiesībā mēs esam atsevišķa, neatkārtojama pasaule. Tāpat kā dabā divi gaismas un krāsu mirkļi neatkārtojas un nav pilnīgi vienādi, tāpat arī cilvēki savās vēlmēs un kļūdās nav atkārtojami. Es jau teicu, ka neprotu rakstīt un izteikties…

Bet tagad man pavisam īsi jāpastāsta mazliet par sevi, lai mani varbūt daudzmaz saprastu. Vēlāk atkal runāšu par to melno gruntējumu, jo patiesībā par to arī gribu tikai pastāstīt – parunāt. Tā dēļ tikai rakstu. Varbūt tas nevienu neinteresē un nevienam nebūs vajadzīgs, bet tomēr mūžs ir gandrīz aizgājis, un sava neprāta dēļ lūgšu man piedot to “izcūkoto” papīra mazumiņu, kas saistās ar šo manu “stāstījumu”.

Esmu dzimis 1924. gada 8. jūnijā. Vecāki dzīvoja Jelgavā, un arī skolā tur gāju. 12 gadu vecumā zaudēju tēvu. Vēlāk mācījos Pētera ģimnāzijā. Tur mums zīmēšanu ierādīja neatkārtojami labestīgais un sirsnīgais skolotājs Kārlis Celmiņš.

Pats sevi atceros, vēl pavisam mazu puišeli, vienmēr kaut ko zīmējam ar parasto zīmuli vai krāsu zīmuļiem. Kur tik redzēju kādu melnbalto ilustrāciju, centos pārzīmēt. Kas nu iznāca – iznāca, bet zīmēts tika vienmēr. Vēlāk arī uz lielākiem papīriem ar ogli. Atceros, mamma bārās, ka bojāju cepeškrāsni, jo, kad kaut kur pagadījās sadzenāt mālus, veidoju visādus “ķiņķēziņus” un tad liku krāsnī žāvēt. Vēlāk izkrāsoju ar ūdens krāsām. Mani veidojumi ātri vien sadrupa, bet tas mani nenobaidīja.

Dabīgi, ka ar Kārli Celmiņu ļoti labi sapratāmies. Viņš bija otrā skolas stāvā – vienā telpā izveidojis tādu kā zīmēšanas kabinetu. Ar ģipša galvām, rokām un daudzām reprodukcijām, un mākslas grāmatām. Toreiz jau nebija tā kā šodien, kad ir visādi pulciņi un vecāki uz tiem bērnus gandrīz ar varu dzen, lai tik nu iznāk kaut kas... Celmiņu Kārlis – pats pēc savas iniciatīvas – savāca mūs, apmēram 10-12 zīmēt un mācīties gribētājus no dažādām klasēm, un ņēmās mūs pēcpusdienās vairākas reizes nedēļā “skolot”. Kamēr mēs zīmējām, viņš daudzko interesantu pastāstīja. Pie tiem, kas arī mājās zīmēja vai centās gleznot, Celmiņu Kārlis gāja arī uz mājām.

Kā cilvēks Kārlis Celmiņš bija vienreizīga personība. Reiz viņš aizveda mani uz savām mājām un parādīja daļu savu darbu. Tas notika tāpēc, ka viņš gribēja uzskatāmi demonstrēt man savu domu, kas bija savdabīgi oriģināla. Klusā bijībā es vēroju neparastu pasauli. Nevaru vairs šodien noteikti pateikt, kādā tehnikā darbi bija izpildīti – vai ar pasteļiem vai krāsainiem zīmuļiem, vai papildināti ar akvareli, bet bija vareni. Diezgan liela formāta, ierāmēti pie sienas. Vēlāk gājām dabā, un viņš mani mācīja skatīties. Izrādījās – ka brīnumu varēja saskatīt visur. Un viss bija attēlošanas vērts. Nevajadzēja braukt tālu uz svešām zemēm, kāpt augstu kalnos – brīnumpasaule bija visur mums apkārt. Daudzko esmu ieguvis no Celmiņu Kārļa. Viņš mācīja uz lietām skatīties ar bijāšanu un sajūsmu. Par gaismu un krāsu Celmiņu Kārlis mācēja pastāstīt pamatīgi.

Kā tad notika to brīnumu skatīšana? Mēs izgājām ārpus Jelgavas. Laukos atsēdāmies neskartā zālē un sākām vērot. Vēlāk, kad gribējām vairāk ko saskatīt – nogūlāmies arī zālē uz vēdera. Ko visu tik tur nevarēja dabūt redzēt! Milzīgi saules un ēnu pilni “džungļi”, kuriem cauri lejās gaisma, bet pa “varenajiem stumbriem un violetu zemi” pārvietojās fantastiskas radībiņas – kukainīši. Ja to prot parādīt mākslas valodā, tas aizkustina un cilvēku padara labāku.

Par nožēlošanu, viņam laikam Jelgavā visi šie darbi gājuši bojā. Tāpat kā, kad ienāca Jelgavā vācieši, viņi ģimnāzijā ierīkoja hospitāli un visas Celmiņa savāktās mākslas grāmatas un citu ko vienkārši izmeta bez kādām ceremonijām – pagalmā, izgāztuvē.

Bet laiks un mežonīgie Otrā pasaules kara “likteņdzirnu” malieni izmētāja cilvēkus pasaules plašumos. Nedod Dievs nevienam to vairs piedzīvot! Briesmīgs ir laiks, kad cilvēka dzīvība ir vislētākā inflācijas manta un ētiskās vērtības kļūst tukša skaņa. Cilvēkam to vajadzētu atcerēties. Bet...

Karam beidzoties biju Itālijā. Rakstīju uz mājām, bet nesaņēmu atbildi. Līdz vienreiz aizsūtīju Ziemassvētkos uz mājām kartiņu – ar sveicieniem un savu adresi, bet biju aizmirsis uzlīmēt marku. Kartiņa sasniedza adresātu – un es saņēmu sievas atbildi. 1943. gadā biju Rīgā apprecējies. Tad pagāja laiks, līdz tiku mājās. 1947. gada beigās biju Rīgā.

Bet tagad īsi pastāstīšu nedaudz par sevi Itālijā. Dabiski, ka arī tur tūlīt mēģināju izmantot iespēju, ka esmu Itālijā, – iegūt kaut ko savai zīmēt prašanai. Dzīvoju Mantujā, un apstākļi tā izveidojās, ka gandrīz visu savu uzturēšanās laiku tur biju saistīts ar zīmēšanu. Grūti bija. Reizēm ārkārtīgi grūti, jo ēst vajadzēja, bet tur to nopelnīt – tik jaunam un “zaļam” – bija milzīga problēma. Kādu gadu pēc kara vēl varēja ēst nopelnīt samērā vienkārši. Bet ātri visu atjaunoja, un tad saradās vairāki miljoni bezdarbnieku, un tur jau esošiem miljoniem arvien vēl piebiedrojās jauni, kuri brauca priecīgi mājās no dažādām pasaules malām. Bezdarbs ir drausmīga nelaime. Tad pamazām vairāki miljoni (4-5) aizbrauca atkal uz ārzemēm – visnetīrākos un mazāk apmaksātos darbos, un nu pārpalikušie varēja daudzmaz uzelpot. Redziet, kā atkal stāstu lieku, bet tā bija.

Man laimējās kādā nelielā uzņēmumā piesaistīties par zīda apgleznotāju. Taisījām galvas lakatus uz dabīgā zīda un kleitu drēbes. Viss tas bija no brīvas rokas un tikai vienā eksemplārā. Maksāja stipri maz, bet deva vienu reizi dienā ēst. Vēlāk man laimējās nejauši uzzināt, kā visu to zīda apstrādi izdara. Un tad es no turienes aizgāju. Drīz sadabūju “kompanjonu”, kas to lietu finansēja – pirka zīdu un krāsas, bet es gleznoju. Nodibinājām nelielu uzņēmumu “Lotos”. Reklamējāmies dūšīgi, bet es viens pats pagaidām strādāju. Izdzīvot varēja.

Tajā laikā iepazinos Mantujā ar vietējās mākslas skolas pasniedzēju Džovanni Minuti (itāl. Govani Minuti). Tā nebija kāda sevišķi liela mākslas skola. Apmēram tāda kā mūsu daiļamatniecības, tikai ne tik plaša. Tur mācīja arī dažādus amatniecības darbus. Ar citiem pasniedzējiem satikos reti, bet ar Džovanni stipri sadraudzējos. Viņš bija universāls. Laikam nebija tādi ar glezniecību vai vispār ar grafiku, vai dažādiem sienu gleznojumu veidiem saistīti darbi, ko viņš nespētu spīdoši veikt. Viņš bija lielāko daļu visu Eiropu apceļojis. Daudzās valstīs dzīvojis ilgāku vai īsāku laiku. Džovanni teica: “Ja gribi iepazīt kādu zemi, tad tur jānodzīvo tautas vidū vismaz labu laiciņu. Jācenšas mācīties vietējo valodu.” Vispār tas bija ļoti omulīgs, dzīvespriecīgs un vienmēr elegants ap 45–50 gadus vecs vecpuisis. Bet, galvenais, Džovanni Minuti gleznoja akvareļus. Tos pārdodams, agrāk ceļoja. Bet akvareļi bija vienreizīgi. Es biju sajūsmā. Tad viņš apņēmās mani mācīt – un jāsaka, tas bija stingrs vīrs. Viņš gribēja man palīdzēt. Man vajadzēja, jau piecos no rīta būt “uz strīpas”, kaut kur pilsētā gleznot un vismaz piecas bildes uztaisīt. Bet, galvenais, gleznot vajadzēja noteikti no rīta – kamēr “galva vēl svaiga”. Tā arī viņš pats strādāja. Ļoti agri cēlās un ķērās pie darba – kas viņam nu kuro reizi bija padomā. Reizi nedēļā es viņam atrādīju padarīto. Tad pārrunājām kļūdas un vēlāk kokogļu krāsniņā ar tiem papīriem parasti kaut ko ēdamu uzsildījām. Tā bija viņa pārliecība, ka visi lāgā neizdevušies darbi atdodami ugunij. (Tā rīkojos visu mūžu.) Džovanni mudināja mani regulāri strādāt un mēdza sacīt: “Nekas – kad tiksi pāri pār tūkstotim, tad tu daudzko sapratīsi, un kad būsi pusotra tūkstoša uztaisījis, tad varēsi braukt apskatīt pasauli.” Pats viņš par vislabāko satiksmes līdzekli uzskatīja divriteni, kaut gan nekad netiku redzējis viņu ar to braucam. Bez akvareļa viņš man arī daudz ko citu iemācīja.

Viņš bija tas, kas mani ieveda tajās aprindās, kur apgrozījās vietējie Mantujas mākslinieki. Tā kā es ne par kādu mākslinieku neuzdevos, bet uzmanīgi vēroju viņu darbus – tad drīz vien ar visiem biju draugos. Kādiem sešiem vai septiņiem darbnīcas bija vienviet. Viņi tās īrēja no pilsētas un tās atradās varenīgā Gonzāgas pilī. Tā bija veca vadoņu pils, un daudz sienu pils telpās greznoja Monteņas gleznojumu. Bet māksliniekiem darbnīcas atradās pils pirmajā stāvā – visas liela gaiteņa vienā sānā ar augstu nelielu logu katrā. Kad strādāja – dedzināja uguni. Tās laikam bija bijušas cietuma celles. Bet man patika tur pie viņiem būt. Es biju jauns, un viņi arī nekādi veči nebija. Daudz kas interesants tika organizēts. Dažreiz rīkoja pilsētā arī izstādes. Tad mani ņēma palīgos pie iekārtošanas.

Tā kā es nevaru bez runāšanas iztikt, tad, tikko iebraucis Itālijā, ķēros pie valodas mācīšanās. Mācīties vajadzēja no vācu grāmatas – to valodu biju jau skolā daudzmaz mācījies, bet tas bija ļoti neērti. Ņēmu talkā arī ilustrētos žurnālus. Izrakstīju vajadzīgos vārdus burtnīcā un jau pēc pāris mēnešiem zināju no 2000 līdz 2500 vārdu. Tad sāku pamazām lasīt avīzi. Jaunam laikam viegli iemācīties, jo drīz jau es varēju daudzmaz sarunāties. Varbūt arī tas, ka skolā Jelgavā biju “mocījies” ar latīņu valodu, man palīdzēja.

Nestāstīšu par ikdienas sīkumiem – tiem nav nozīmes. Pamazām apstākļi nostabilizējās. Arī ar akvareļiem sāka iet labāk. Tad pienāca laiks, kad ņēmu papīru, krāsu un “lielu dūšu” un devos uz Venēciju.

Jau pats turp ceļš bija interesants, jo ar vilcienu braucu tikai daļu ceļa. Centos taupīt katru liru. Kājām ejot, daudz ko redzēju un guvu neaizmirstamus iespaidus. Pēc nedēļas biju Venēcijā.

Par Venēciju grūti ko stāstīt – tā ir pašam savām acīm jāredz, lai par to varētu spriest. Vārdi ir nabadzīgi. Kādu nedēļu nebija spējīgs neko uzsākt – bija jāaprod ar neparasto pilsētu. Savam Venēcijas apmeklējumam biju izvēlējies nepiemērotu laiku. Pilsētā un tās apkārtnē klīda apkārt tūkstošiem pa dažādiem ceļiem tur nokļuvušo Jugoslāvijas (Dienvidslāvijas) bēgļu, kas nabagoja un meklēja darbu. Viņi visi bēga no Tito patvaļas un stāstīja briesmu lietas.

Bet, kā jau parasts, bija sabraukuši arī tūkstošiem ārzemju tūristu. Pilsētā gaisma, kustība un drūzma valdīja līdz vēlai naktij. Venēcijā, ja zina apstākļus, gandrīz visur, atskaitot pārbraukšanu uz blakus salu, var izstaigāt kājām – nemaz nebraucot ar glezno gondolu. Pamazām sāku izprast pilsētu un mēģināju arī ko uzzīmēt. Tur var zīmēt katrā vietā – jebkurš pilsētas stūrītis ir gleznošanas un apbrīnas vērts. Nemaz nav jādodas uz slaveno San Marko laukumu vai Dodžu pili, lai ko paveiktu. Īpatnēja ir venēciešu attieksme pret tūristiem – pilsēta, var teikt, no tūrisma vien dzīvo. Viss ir tam pakļauts, bet viss vairums iedzīvotāju pret tiem tomēr izturas kā pret “paglupu, pienīgu slaucamo govi”. Ļoti pakalpīgi – solīdi un uzmanīgi, bet tomēr tā. Tā kā es nebiju ne tūrists, ne nabagotājs, bet biju, kā saka, ne šis, ne tas, tad centos meklēt kontaktus ar parastiem – vienkāršiem ļaudīm. Viņi ir diezgan slīpēti un neuzticīgi, bet pamazām man izdevās sapazīties ar vairākiem sirsnīgiem un lādzīgiem cilvēkiem. Viņi man daudz gan ar padomu, gan reizēm ar naktsmītni palīdzēja manā uzturēšanās laikā Venēcijā. Pateicoties viņiem arī daudz ko redzēju, ko citādi nebūtu redzējis. Kad devos projām, man palika tur daži labi paziņas. Solījos vēl kādreiz atgriezties, bet dzīve ievirzījās citādi. Tas nu tā.

Gribu vēl tikai pateikt vienu. Vēlāk biju vēl dažādās vietās – Milānā, Romā un citur – un visur man nācās vērot tūristus – un vietējo attieksmi. Ir taisni žēl skatīties, kā viņus visus līdzīgi aitām grupās vadā apkārt un gids apnicīgi stāsta savu stāstāmo. Viņi ir visur, visu ko redz un, aizbraukuši mājās, lepni stāsta, kur bijuši. Bet īstenībā viņi neko nav redzējuši. Tādā veidā nevar patiesi iepazīties ar kādu svešu zemi. Tūristiem ir jābrauc grupā ne vairāk kā diviem, trim cilvēkiem un katrā vietā tur mazliet jāpadzīvo uz vietas. Piedodiet, redziet – ko sarakstīju.

Vēl tikai gribēju piebilst, ka Venēcijā var redzēt daudz gleznotājus un daļa no tiem ir vietējie – vai vismaz tur dzīvo. Daudzi no viņiem ir “profesionāļi”, kas diendienā “grozās” zināmās tūristu pieplūduma vietās. Katram ir sava vieta, un cita vietā viņš “nelien”. Dienā, kad laimējas, divus, trīs akvareļus tūristi arī nopērk. Un viņi glezno atkal. Pie tam viņu gleznojumā, atsevišķai vietai, ir sasniegta tāda meistarība, ka, pirmo reiz to redzot, elpa aizraujas.

To stāstu tādēļ, ka viens paziņa mani kādu vakaru aizveda pie tāda Maestro iepazīties viņa mājā. Un tur – bez visa cita – es redzēju vienu lietu kam, izrādījās bija liela nozīme manā turpmākajā dzīvē. Nelielā miteklī, kas reizē bija arī darbnīca un dzīvoklis, es ieraudzīju, bez akvareļiem arī eļļas gleznas. Lielākas un mazākas, bet tās nebija domātas tūristiem. Tie bija Venēcijas gleznojumi eļļā, bet uz kafijbrūna gruntējuma. Ārkārtīgi neparasti. Daudz bija atstāts brūnais gruntējums. Un vēlāk, kad atgriezos Latvijā un biju nolēmis vairs negleznot akvareļus, atcerējos to un mēģināju pats kaut ko līdzīgu radīt.

Te man varbūt jāpaskaidro – kāpēc vairs negleznoju akvareļus. Biju jau “iesitis roku” un man samērā labi iznāca. Toreiz te Rīgā gatavojās pirmajai akvareļu izstādei – un nebija nekas neiespējams tajā piedalīties. Bet lieta bija cita.

Itālijā dzīvodams, biju tur pabijis dažādās vietās un pilsētās, bet vienmēr atgriezos Mantujā – kur bija mans pamata miteklis. Itālijā, ja vēro un ieskatās apkārtnē, var ik uz soļa sastapt tik daudz mākslas un “mākslas svētumu”, ka liekas, viss gaiss tur ir piesātināts mākslas. Visās daudzmaz lielākās pilsētās, bulvāros, var sastapt desmitiem gleznotāju, kas izlikuši savu preci pārdošanai vai glezno tūristu portretus. Un maz viņu vidū ir sliktu gleznotāju. Un neiedomājami maza ir tā procentu daļa, kas no šiem un arī no tiem, kas darbnīcās klusībā ko glezno, kļūst slavena. Tur ir vajadzīga liela veiksme un menedžeris. Bet pie tā nemaz nav tik vienkārši tikt.

Viegli, visu to vērojot, var it kā mazvērtības komplekss iestāties. Tur notiek nemitīga cīņa par “vietu zem saules” – un uzvar tikai veiksmīgākais, labākais un neatlaidīgākais. Man visā Itālijas uzturēšanās laikā bija izdevība redzēt daudzus akvareļus – tāpēc, ka piegriezu tiem īpašu vērību. Redzēju gan sliktākus, gan labākus. Un, kad atgriezos mājā, varēju salīdzināt. Nebija te jau nekas slikts, bet arī sevišķi izcils nekas nebija. Iedomājos – ja atvestu, teiksim, piecus – kaut vai no tās pašas Venēcijas vai Milānas – pavisam vidēja talanta akvarelistus un viņu darbus izstādītu Rīgā, muzejā, viņi tak kļūtu uzreiz slaveni!

Neuzskatīju arī savu talantu par tādu, kas man dotu iespēju akvarelī sasniegt ko izcilāku par “smuku bildīti”. Un tā es zaudēju interesi par akvareli. Bija jau arī galvā iesēdusies doma par gleznošanu “uz melnā”.

Bet, mēģinot gleznot uz tumšā pamata, piedzīvoju vilšanos – neveiksmi. Mēģināju mainīt gruntējuma pamatkrāsu. Izmēģināju visus krāsu toņus. Bet atkal neveiksme. Beidzot paliku pie melnā. Likās, tā ir pareizā. Bet neveiksme. Jutu, ka vajag iznākt – bet neiznāca. Kas bija par lietu? Nesapratu. Kāpēc neiznāk? Biju tak savām acīm redzējis, ka var iznākt. Tas, kā tur viņam (Venēcijas ielu māksliniekam) bija, mani neapmierināja – par daudz dekoratīvi. Es gribēju uztaisīt labāk. Un tā ar nelieliem pārtraukumiem mocījos, gleznoju un uzgleznoto dedzināju gadiem ilgi. Mainīju dažādu tehniku un paņēmienus, bet tomēr neiznāca.

Tikai pēc gadiem aptvēru, ka vaina nav vis tehnikā vai paņēmienos, bet domāšanā. Vajadzīga bija pavisam jauna uztvere. Jauna domāšana, un, galvenais, uz pasauli un apkārtni vajadzēja skatīties pavisam citām acīm un izjūtām. Apmēram trešā daļa no negrozāmām glezniecības pamatprasībām – kas bija tehnikas stūrakmeņi – te nederēja. Man kā “zvīņas” nokrita no acīm, un pēc daudziem gadiem es biju gandarīts un laimīgs. Gleznot uz melna pamata var tikai pēc pavisam citiem pamatnosacījumiem – tur ir savi likumi. Pamatā ir citāda domāšana. Jāspēj nemaldīgi saskatīt galveno un vēl daudz atšķirīgu sīkumu. Tāpēc nevar gleznot uz melna pamata, bet domāt pēc tiem pašiem likumiem – kā gleznojot uz balta. Nevar nedēļu gleznot uz balta, bet svētdienā uz melna. Nekas neiznāks.

Un tāpēc – tagad to apsvēris – es esmu samierinājies ar domu, ka maz būs to jauno, kas gleznos uz melna.

Nepatikšanas un kreņķi būs bez sava gala – un tā tālāk, un tā joprojām.

Bet tomēr es ticu, ka pa gadiem radīsies kāds “trakais” – un viņš būs jauns un talantīgs –, kas uzgleznos to par ko es visu mūžu esmu tikai sapņojis. Būs tā! Nevar būt, ka “materiālisti” vien te dzimst. Pat viņam – kaut viņš “augstas skolas” būtu beidzis – tomēr būs vajadzīgi vismaz pāris gadu, lai pārorientētu domāšanu un uztveri! Uz melnā gruntējuma ir bezgalīgas iespējas daudzveidot gan portretu, gan dabasskatu, gan visu pārējo, ko kāds ir nodomājis gleznot. Bet es vēl un vēlreiz uzsveru – ka galvenais nav viss melnais gruntējums – bet gan citāda domāšana un apkārtējās pasaules uztvere. Iespējas ir neaptverami plašas un daudzveidīgas. Tikai nedrīkst iet pa vieglāko ceļu – dekoratīvismu. Un galvenais – kad ķeras pie šī darba, nedrīkst sev prasīt – kas man par to būs?

Piedodiet, ka jums atņēmu tik daudz tagadnes minūtes – bet man vajadzēja to pateikt.

– Olrihs –

P.S. gribētu vēl aizrādīt uz vienu lietu – nekad neesmu centies uzgleznot “smuku” bildi (atskaitot sākuma posmā). Gleznojot esmu centies “uztaustīt” vienmēr jaunas iespējas – ko dod gleznošana uz melnā. Atrast jaunus tehniskos paņēmienus – lai pastiprinātu emocionālo “lādiņu” gleznā. Augstākais, pāris desmit audeklu apgleznoju vienā manierē. Gleznoju daudz. Esmu vienmēr nemierā ar sevi, jo jūtu “ka to var izdarīt” – labāk, jūtīgāk. Nemeklēju nekādus speciālus sižetus vai “smukas” vietas dabā. Man galvenais ir parādīt – ka var uz melna pamata sekmīgi gleznot ar eļļas krāsām. Mana pārliecība ir, ka gleznot ainavu, “ja nevēlas apzagt dabu”, ir varbūt vēl sarežģītāk kā darināt portretu. Jāklejo pa laukiem. Vienmēr esi pakļauts laika pārmaiņām, bet galvenais darbs ir jāpaveic tomēr laukā – ne darbnīcas klusumā. Daba ir kaprīza – mainīgāka par viskaprīzāko modeli. Tiecos pēc tā, lai līdz mūža galam uzgleznotu vienu bildi, ar kuru es būtu pilnībā apmierināts, bet diezin vai tas izdosies. Vēl gribēju pateikt, ka “gleznojot uz melna” apmēram trešā daļā audekla melnais gruntējums ir jāatstāj neapgleznots. Citādi jau gruntējumam nebūs nekādas nozīmes. Tas īsumā būtu viss. Lai veiksme jaunajam “trakulim”, kas nāks pēc manis!

– Olrihs –

1989. gada 23. janvārī

Vaičakās

Mājas lapa izveidota